Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
uzraugs
uzraugs -a, v.
uzraudze -es, dsk. ģen. -džu, s.
Darbinieks (uzņēmumā, iestādē u. tml.), kura pienākums ir uzraudzīt (kādu, ko). Cilvēks, kuram uzdots pienākums uzraudzīt, kurš apņēmies uzraudzīt (kādu, ko).
PiemēriBākas uzraugs.
  • Bākas uzraugs.
  • Izstāžu zāles uzraudze.
  • «Strādāšu tepat atpūtas namā par vecāko uzraugu.»
  • Darba kvalitāte jāpārbauda un jāpieņem darbu vadītājam vai celtniecības darbu tehniskajam uzraugam.
  • Par uzraugu veckungs tūliņ ieceļ [skolnieku] Strazdiņu, izsauc to visas klases priekšā un noteic viņa pienākumus..: visus laikā piecelt,.. skatīties, lai visur būtu klusums un kārtība..
  • ..tirgū, kur.. sarodas visādu diedelnieku un dienaszagļu vesela jezga, atstāt ratus bez uzrauga, jābūt gatavam jāt uz pātagas kāta mājup.
  • ..katrās mājās bija arī savi peļu uzraugi, kas gulēja uz lielās krāsns, bet laiku pa laikam nolēca, sacēla kūkumus, izstaipījās..
Stabili vārdu savienojumiPeļu uzraugs (biežāk junkurs).
Avoti: 8. sējums