vankšķēt
vankšķēt parasti 3. pers., vankšķ, pag. vankšķēja
vankšēt parasti 3. pers., vankš, pag. vankšēja; intrans.; sar.
1.Ilgstoši, arī apnicīgi riet (par suni).
Piemēri..suns aizsmacis vankšķ vienā un tai pašā vietā - kaut kur aiz Kārklu Liekņas.
- ..suns aizsmacis vankšķ vienā un tai pašā vietā - kaut kur aiz Kārklu Liekņas.
- Suns kaut kādās gluži aklās dusmās vankšķēja uz Džemmu aizvilkdamies..
- Pie rijas stūra vankšēja arī aklais Belka..
1.1.vienk. Apnicīgi runāt (parasti ko nenozīmīgu, lieku).
PiemēriKo tu nu tādus niekus vankšķi!
- Ko tu nu tādus niekus vankšķi!
Avoti: 8. sējums