vandīt
vandīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Jaukt, griezt (parasti steidzīgi, nevērīgi) no vienas puses uz otru (priekšmetu kopumu, tā sastāvdaļas). Šādi pārmeklēt (kādu kopumu, arī vietu, kur ir vairāki priekšmeti, to kopums).
PiemēriViņš šņākdams noliecās pie sava galda, kaut ko vandīja ar roku pa tā apakšu, un tūliņ noklinkstēja pudeles..
- Viņš šņākdams noliecās pie sava galda, kaut ko vandīja ar roku pa tā apakšu, un tūliņ noklinkstēja pudeles..
- Viņš piesteidzās pie kumodes un sāka meklēt. Un, jo ilgāk meklēja, drebošiem pirkstiem vandīdams atvilktnes, jo satrauktāks kļuva.
- Es laidīšos jūras dziļumos Un meklēšu, pētīšu, vandīšu tos, Līdz pērli būšu tur atradis..
- pārn. Vējš vanda atvaraino ūdens klēpi, Kas vaļā irst un atkal kļaujas ciet.
Stabili vārdu savienojumi
- Vandīt (biežāk celt) augšā (vecas lietas, arī vecus notikumus) idioma — Atgādināt, pieminēt ko senu, aizmirstu.
- Vandīt (biežāk griezt) apkārt visas malas idioma — Meklējot jaukt visu. Sīki pārmeklēt.
1.1.Apgriezt, ārdīt (parasti žāvējamo sienu).
Piemēri..mēs ar Elīzu grābekļu kātiem sienu vandījām un uzcirtām pabiezā, bet čaganā kārtā.
- ..mēs ar Elīzu grābekļu kātiem sienu vandījām un uzcirtām pabiezā, bet čaganā kārtā.
- ..Ilmāram apnika [rotaļāties ar meitenīti]. Nebija arī laika, vajadzēja iet vandīt āboliņu.
Avoti: 8. sējums