vilnīt
vilnīt parasti 3. pers., vilnī, pag. vilnīja; intrans.
1.Viļņot1, viļņoties1, parasti nedaudz.
PiemēriEzers vilnī.
- Ezers vilnī.
- Debess biezi strūkloja, pagalma mauriņš vietām jau pārplūdis, tagad tur vilnīja balts.
1.1.trans. Būt par cēloni tam, ka (kas) viļņo (1), viļņojas (1), parasti nedaudz.
PiemēriPāri skrien vējš, vilnīdams palso [koku] galotņu jūru..
- pārn. Pāri skrien vējš, vilnīdams palso [koku] galotņu jūru..
2.Viļņot2, viļņoties2, parasti nedaudz.
PiemēriGarā zāle valgajā vējā vilnīja.
- Garā zāle valgajā vējā vilnīja.
2.1.trans. Būt par cēloni tam, ka (kas) viļņo (2), viļņojas (2), parasti nedaudz.
PiemēriSeptembra vējiņš vilnīja pļavā nenopļauto zāli..
- Septembra vējiņš vilnīja pļavā nenopļauto zāli..
- pārn. Taču pagāja ziema, pagāja vasara, bet sprancūziete [francūziete] joprojām vilnīja Vējagalu ģimenes sadzīvi.
Avoti: 8. sējums