glaimot
glaimot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Sacīt glaimus.
Piemēri«..pēc izskata jūs katrs noturētu par pašu kundzi, to jūs varat man ticēt!» Sveķītis glaimoja kalponei..
- «..pēc izskata jūs katrs noturētu par pašu kundzi, to jūs varat man ticēt!» Sveķītis glaimoja kalponei..
- Visi, kas vien Lipstu pazina, kopš bērnības glaimoja un iestāstīja: «Cik brīnišķīgi tu zīmē! Kā tu proti rīkoties ar krāsām! Tev ir talants.»
- «Šinī gleznā, protams, ir,» pamanījis ienākam namamāti, meistars paskaidroja. «Sievietes skaistums un laba, atsaucīga dvēsele.» - «Amandus, jūs atkal glaimojat,» Ieviņa kautrīgi nolaida plakstiņus.
2.parasti 3. pers. Izraisīt (kādā) patiku, tīksmi (piemēram, par kādu faktu, citu cilvēku attieksmi).
PiemēriEs zinu, ka Robertam patīku. Agrāk tas man pat glaimoja, bet tagad - vienaldzīgi.
- Es zinu, ka Robertam patīku. Agrāk tas man pat glaimoja, bet tagad - vienaldzīgi.
- Cik ilgi meitenes to pacietīs? Vai tad viņām tiešām glaimo šī mēļošana?
- Tēva aizsāktā valoda, patiesību sakot, mātei nebija nekāda glaimojošā. ..Tēvs it kā pārmeta, ka viņa kļuvusi tik nevarīga un vārga.
- Barons Bunduls jutās glaimots,... kad Astas jaunkundze viņu atrada [uzskatīja] par vērtīgu un cienīgu..
Stabili vārdu savienojumiJusties glaimotam.
- Justies glaimotam — Justies pagodinātam (piemēram, uzslavas dēļ).
Avoti: 3. sējums