viltība
viltība -as, s.
1.parasti vsk. Personības īpašība, kam raksturīga laba orientēšanās dažādos apstākļos un kas, parasti, izpaužas citu maldināšanā, lai īstenotu savus nodomus.
Piemēri«Sieviete, redz [redzi], ir viltības pilna. Viņa.. nekad nesaka otram acīs tieši, ko domā, bet aplinkus...»
- «Sieviete, redz [redzi], ir viltības pilna. Viņa.. nekad nesaka otram acīs tieši, ko domā, bet aplinkus...»
- Ērģelnieks bija maza auguma vīrelis, visās drānu vīlēs viņam šķita paslēpusies viltība un acīs sprēgāja niķi.
- «Es ierāvu jūs dejā un gribēju ar sievišķīgu viltību sev piesaistīt.»
- Nācās izmantot kara viltību: uzbrukt naktī, bez iepriekšējas artilērijas uguns, baltos maskēšanās tērpos..
1.1.Tāda (dzīvnieka) īpašība, kas ļauj (tam) labi orientēties dažādos apstākļos un izmantot tos savā labā.
PiemēriZivs, kuru tautā sauc par jūras velnu, ir plaši pazīstama ar savu viltību.
- Zivs, kuru tautā sauc par jūras velnu, ir plaši pazīstama ar savu viltību.
- Lapsa tautas daiļradē pazīstama ar savu viltību..
2.Negodīga, blēdīga rīcība (savtīgos nolūkos).
PiemēriMadis sabožas. Mirandas atminēšanās kaitina. Nāk prātā viņas viltības un nodevība.
- Madis sabožas. Mirandas atminēšanās kaitina. Nāk prātā viņas viltības un nodevība.
- «Tirgošanās ir spēle. Spēles nekad nav godīgas. Bez viltībām, trikiem.. spēle vairs nebūtu spēle.»
Stabili vārdu savienojumiKara viltība.
- Kara viltība — Paņēmiens karā, kura mērķis ir maldināt pretinieku.
Avoti: 8. sējums