vilt
vilt viļu, vil, viļ, pag. vīlu; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka rodas nepareiza izpratne, sagrozīts priekšstats (par ko). Izturēties negodīgi, krāpt.
Piemēri..diplomāti lūkoja cits citu vilt un visu atbildību par nākošiem asinsplūdiem novelt no vienas valdības uz otru..
- ..diplomāti lūkoja cits citu vilt un visu atbildību par nākošiem asinsplūdiem novelt no vienas valdības uz otru..
- Mans izskats viļ. Jo brangāka izskatos, jo slimāka esmu...
- ..bija jāizsūta izlūki un jāatkāpjas pēc iespējas klusi, lai pretinieku viltu.
- Neceri, nevil sevi ar cerībām, ka atgriezīsies jaunība, ka nāve tālu, ka pietiks laika visam.
Stabili vārdu savienojumiVilt (pašam) sevi (ar ko).
- Vilt (pašam) sevi (ar ko) — Censties pārliecināt sevi par ko īstenībā neesošu.
1.1.intrans.
PiemēriDraugi var pievilt smaidot, draugi var īgnumu uzkrāt; Dzejai nav tiesības vilt..
- Draugi var pievilt smaidot, draugi var īgnumu uzkrāt; Dzejai nav tiesības vilt..
- «Kolēģe nemaz nav tik noslēgta un salta, kā sākumā izlikās. Pirmais iespaids tomēr viļ.»
1.2.Neprecīzi, arī nepareizi atspoguļot īstenību (par maņu orgāniem).
PiemēriNē, dzirde viņu nevīla, varēja saklausīt spalgus sievietes kliedzienus un vaimanas.
- Nē, dzirde viņu nevīla, varēja saklausīt spalgus sievietes kliedzienus un vaimanas.
1.3.intrans.
Piemēri«Vai manas acis neviļ? Ansis ieradies!» Strupkāju māte sauca.
- «Vai manas acis neviļ? Ansis ieradies!» Strupkāju māte sauca.
1.4.Panākt (parasti ar viltu), būt par cēloni, ka (kāds) kur dodas; arī vilināt1.
PiemēriKas mani prom no ļaudīm vīla - Varbūt tas bij kāds kalnu zieds, Kam piederēja mana mīla..
- Kas mani prom no ļaudīm vīla - Varbūt tas bij kāds kalnu zieds, Kam piederēja mana mīla..
1.5.Būt par cēloni tam, ka (kāda) cerības, paredzējumi, iespējas nerealizējas.
Piemēri«Daudz gaidīju, daudz cerēju, Bet Laime mani vīla..»
- «Daudz gaidīju, daudz cerēju, Bet Laime mani vīla..»
- Nemana tomēr ne piles. Brīvāk vien viļņo gaiss... Cik reižu jau ir vīlis Negaiss draudīgais.
Avoti: 8. sējums