Paplašinātā meklēšana

Meklējam valoda.

Atrasts vārdos (18):

Atrasts vārdu savienojumos (53):

Atrasts skaidrojumos (299):

slāvisms Aizguvums (krievu valodā) no senslāvu vai baznīcslāvu valodas.
anglicisms Aizguvums no angļu valodas.
gallicisms Aizguvums no franču valodas.
slāvisms Aizguvums no kādas slāvu valodas.
somugrisms Aizguvums no kādas somugru valodas.
rusisms Aizguvums no krievu valodas.
kursisms Aizguvums no kuršu valodas.
latīnisms Aizguvums no latīņu valodas.
lībisms Aizguvums no lībiešu [1] valodas.
lituānisms Aizguvums no lietuviešu valodas.
polonisms Aizguvums no poļu valodas.
helēnisms Aizguvums no sengrieķu valodas.
ģermānisms Aizguvums no vācu valodas.
Literārā valoda Apzināti izkopta un normēta valodas forma.
Literārā valoda Apzināti izkopta un normēta valodas forma.
nozīme Apziņas saturs, īstenības atspoguļojums, kas valodā ir saistīts ar kādu noteiktu skaņu kompleksu, arī saikne starp īstenības atspoguļojumu un noteiktu valodas skaņu kompleksu.
pasvītrot Ar valodas līdzekļiem, arī ar savu izturēšanos, rīcību izvirzīt (ko) par galveno, nozīmīgāko, īpaši uztveramu. Izcelt (5). Akcentēt (2).
pauze Ar valodas skaņām neaizpildīts laika sprīdis (strofā), kas iedala strofu ritmiskos periodos.
Valodas kultūra Atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām.
Valodas kultūra Atbilstība valodas, parasti literārās valodas, normām.
komponents Atsevišķs elements (valodas vienībā).
kvantitāte Atšķirības (valodas vienību) ilgumā, kurām valodā ir noteiktas funkcijas.
vārds Attiecīgs valodas vienību savienojums, kopums, kas ir izmantots kāda satura izpausmei. Izteikums, teksts, kura saturs ir pausts ar šādām valodas vienībām.
izveidot Attīstīt, pilnveidot (piemēram, kustības, valodu). Būt par cēloni tam, ka (kas, piemēram, kustības, valoda) tiek attīstīts, pilnveidots.
pārcelt Atveidot (izloksnes vārda skaņas) literārās valodas formā, ievērojot (to) rašanās vēsturiskos un pozicionālos nosacījumus.
valoņi Beļģijas, arī Ziemeļfrancijas iedzīvotāju daļa, kas runā franču valodas dialektā.
neopozitīvisms Buržuāziskās filozofijas virziens - pozitīvisma mūsdienu forma, kam raksturīgs uzskats, ka īstenība izzināma tikai domāšanas procesā un filozofija iespējama tikai kā darbība zinātnes valodas analīzē.
nozīmēt Būt ar noteiktu nozīmi (par valodas vienību).
poliglots Cilvēks, kas prot daudzas valodas.
ģermanofils Cilvēks, kas simpatizē ģermāņu kultūrai, paražām, valodai.
eifonija Daiļskanība (daiļdarbā). Fonētisku paņēmienu kopums (aliterācija, asonanse, skaņu atkārtojums u. tml.) valodas izteiksmīguma pastiprināšanai.
daiļskaņa Daiļskanība (parasti valodai).
garumzīme Diakritiska zīme - svītra, ko raksta virs attiecīgā burta valodas skaņas garuma apzīmēšanai.
piekārtojums Divu gramatiski samērā neatkarīgu valodas vienību (parasti salikta teikuma daļu) saistījums bez vārdiski izteiktiem saistījuma rādītājiem.
polisēmija Divu vai vairāku nozīmju piemitība (valodas vienībai).
skaņkopa Divu vai vairāku valodas skaņu savienojums (piemēram, zilbē, vārdā).
piekļāvums Divu valodas vienību (parasti vārdu) saistījums bez īpašiem formāliem saistījuma rādītājiem.
prozisms Dzejā izmantots vārds vai izteiciens, kas parasti ir raksturīgs ikdienišķai, lietišķai valodai. Prozaisms (1).
prozaisms Dzejā izmantots vārds vai izteiciens, kas parasti ir raksturīgs ikdienišķai, lietišķai valodai. Prozisms.
vārsma Dzejas valodas ritma organizācijas pamatvienība, kas balstās uz uzsvērtu un neuzsvērtu zilbju, paužu u. c. valodas elementu noteiktu izkārtojumu. Atsevišķa rinda dzejolī.
versifikācija Dzejas valodas ritma veidošanas sistēma. Vārsmojums (1).
vārsmojums Dzejas valodas ritma veidošanas sistēma. Versifikācija (1).
vārsmošana Dzejas valodas ritmiska organizēšana.
Asa mēle Dzēlīga, izsmejoša, zobgalīga valoda.
Asa mēle Dzēlīga, izsmejoša, zobgalīga valoda.
kurlums Dzirdes trūkums vai tās pasliktināšanās tā, ka runas valodas uztvere nav iespējama.
Galantais stils Eiropas mūzikas stils (18. gadsimta sākumā un vidū), kam raksturīga sevišķi izsmalcināta mūzikas valoda.
izsaukums Emocionāls jūtu vai gribas izpaudums ar valodas līdzekļiem. Izsauciens.
izsauciens Emocionāls jūtu vai gribas izpaudums ar valodas līdzekļiem. Izsaukums (2).
stilistika Filoloģijas nozare, kas pētī valodas stilus.
sintagma Fonētiska, parasti runas valodas, teksta, vienība, kas sastāv no viena vai vairākiem vārdiem, atbilst teikumam vai kādai tā daļai un izsaka relatīvi patstāvīgu teksta satura daļu attiecīgajā situācijā.
burts Grafiska zīme valodas skaņas vai skaņu grupas apzīmēšanai.
rakstība Grafiskas zīmes un to izmantošanas paņēmieni valodas vienību attēlošanai un teksta vienību saistīšanai un atdalīšanai.
Klasiskā ģimnāzija Ģimnāzija, kurā lielu vērību veltī latīņu un sengrieķu valodai, antīkajai literatūrai.
pamatvaloda Hipotētiska valoda, kas pastāv pirms divu vai vairāku cilmes ziņā radniecīgu valodu rašanās.
pirmvaloda Hipotētiska valoda, kas pastāv pirms divu vai vairāku cilmes ziņā radniecīgu valodu rašanās. Kopvaloda, pamatvaloda.
kopvaloda Hipotētiska valoda, kas pastāv pirms divu vai vairāku cilmes ziņā radniecīgu valodu rašanās. Pirmvaloda, pamatvaloda.
rekonstruēt Hipotētiski veidot (sākotnējo, agrāko, avotos nefiksēto valodas faktu).
pārkrievoties Iegūt krievu tautas piederīgā iezīmes (piemēram, dzimtās valodas vietā lietojot krievu valodu) - par cittautieti.
pārlatvināties Iegūt latviešu tautas piederīgā iezīmes (piemēram, dzimtās valodas vietā lietojot latvieša valodu) - par cittautieti.
pārvācoties Iegūt vācu tautas piederīgā iezīmes (piemēram, dzimtās valodas vietā lietojot vācu valodu) - par cittautieti.
translators Ierīce, iekārta, arī programma, kas vienas programmēšanas valodas elementus pārveido citas valodas ekvivalentos elementos.
iespraust Iestarpināt vai izveidot (valodas skaņu) starp vārda skaņām.
pārņemt Ieviest valodā kā apzīmēšanai (citas valodas vārdu, vārdu savienojumu u. tml.), pielāgojot (to) savas valodas sistēmai.
Puķu valoda Indivīda valodas līdzekļu lietojums, parasti ar pārmainītām vārdu nozīmēm.
hindi Indoeiropiešu valoda - Indijas republikas valsts valoda.
Ķeltu valodas Indoeiropiešu valodu grupa, pie kuras pieder, piemēram, īru, skotu, velsiešu, bretoņu valoda.
sanskrits Indoeiropiešu valodu saimes valoda (Indijā aptuveni kopš 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras).
slengs Īpašs valodas paveids, ko savā starpā lieto kādas sociālas grupas pārstāvji. Arī žargons.
Skaņas kvalitāte Īpatnības, kas saistītas ar valodas skaņas izrunas veidu un tembru.
Skaņas kvalitāte Īpatnības, kas saistītas ar valodas skaņas izrunas veidu un tembru.
Klasiskā izglītība Izglītība, kuras pamatā ir sengrieķu un latīņu valodas un antīkās literatūras studijas.
Rakstu valoda Izkopta, normēta valodas rakstības forma.
raksts Izkopta, normēta valodas rakstības forma.
runāt Izmantojot (parasti) valodas skaniskos līdzekļus, apmainīties domām, uzskatiem u. tml.
pārgarums Izrunas laiks (valodas skaņām), kas ir ilgāks nekā parasts pēc valodas likumiem.
pagarināt Izrunāt (skaņu) samērā ilgi, atbilstoši valodas likumiem.
saīsināt Izrunāt (skaņu) samērā īsi, atbilstoši valodas likumiem. Pārveidot garo skaņu par īso skaņu.
runa Izteikums, ko kāds cilvēks veido ar valodas skaniskajiem līdzekļiem (konkrētos apstākļos, noteiktā sazināšanās nolūkā).
vārds Izteikums, teksts, arī šādām valodas vienībām līdzīgi skaņu savienojumi, ar kuriem maģiskos rituālos ietekmē, piemēram, cilvēkus, dzīvniekus, garus, parādības apkārtējā vidē.
savienot Izveidot (starp valodas vienībām) saikni, savstarpējas attiecības, iekļaut (tās) kādā valodiskā kopumā, sistēmā.
izrunāt Izveidot (valodas skaņu, vārdu u. tml.) skanējumu ar runas orgāniem.
noliegums Kā neeksistēšanas, arī nepatiesuma izpausme, ar valodas vienību, konstrukciju.
Puķu valoda Kāda indivīda valodas līdzekļu lietojums, parasti, ar pārmainītām vārdu nozīmēm.
runa Kāda satura, temata (samērā plašs, parasti iepriekš sagatavots) izklāsts ar valodas skaniskajiem līdzekļiem. Šāda izklāsta fiksējums rakstveidā.
idioma Kādai valodai raksturīgs nedalāms vārdu savienojums, kura nozīme atšķiras no atsevišķo vārdu nozīmes.
izteikums Kādas (dabiskās vai mākslīgās) valodas teikums, ko aplūko no tā patiesuma vai modalitātes viedokļa.
idiomātika Kādas valodas idiomu kopums.
grafika Kādas valodas rakstības līdzekļu kopums. Attieksmes starp kādas valodas rakstu zīmēm un fonēmu sistēmu.
savienojums Kopums, kurā ietilpst divas vai vairākas valodas vienības.
kultūrvaloda Kultūras tautas valoda.
labskaņa Labskanība (parasti valodai).
latīnists Latīņu valodas speciālists.
Vidus dialekts Latviešu valodas dialekts, kas ir literārās valodas pamatā un ko runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas.
Kursiskās izloksnes Latviešu valodas izloksnes, kurās ir kuršu valodas iezīmes.
Zemgaliskās izloksnes Latviešu valodas izloksnes, kurās ir zemgaļu valodas iezīmes.
lejzemnieki Latvijas centrālās daļas un rietumdaļas latvieši ar šiem apgabaliem raksturīgajām valodas īpatnībām.
Lībiskais dialekts Lībiešu valodas ietekmē radies latviešu valodas dialekts, ko runā Kurzemes ziemeļu un Vidzemes ziemeļrietumu daļā.
izoglosa Līnija, kas kartē rāda valodas parādības izplatību.
versifikācija Mācība par dzejas valodas ritma veidiem un valodas ritmisko uzbūvi.
daktiloloģija Mācība par skaņu valodas aizstāšanu (kurlmēmajiem) ar žestu valodu.
daiļliteratūra Mākslas veids, kurā dzīves tēlainā atspoguļojuma līdzeklis ir valoda.
esperanto Mākslīga starptautiska valoda.
mašīnvaloda Mākslīga valoda komunikācijai ar automātiem.
linkoss Mākslīga valoda, ko veido matemātiskas zīmes un kas paredzēta sakariem ar citu planētu iedzīvotājiem.
Teksta uzdevums Matemātikas uzdevums, kurā dotumi un prasības ietvertas īpašā dabiskās valodas tekstā.
Teksta uzdevums Matemātisks uzdevums, kurā dotumi un prasības ietvertas īpašā dabiskā valodas tekstā.
vārds Mazākā patstāvīgā strukturāli semantiska valodas pamatvienība, kas apzīmē kādu priekšmetu, parādību, norisi, pazīmi, attieksmi starp tiem.
skiti Melnās jūras ziemeļu piekrastes iedzīvotāji (no 7. gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 3. gadsimtam), kuru valoda piederēja pie ziemeļirāņu valodu, grupas.
aiznest Nogādāt (ziņas), izplatīt (valodas).
prepozitīvs Nomena locījums, ko galvenokārt lieto savienojumā ar prievārdu (piemēram, latviešu valodas instrumentālis).
ritms Noteiktu, savstarpēji līdzīgu valodas vienību sistēmiska, samērīga secība (tekstā).
terms Objekta apzīmējums ar matemātikas valodas līdzekļiem.
Runas orgāni Orgāni, kas līdztekus savām bioloģiskajām funkcijām veic valodas skaņu artikulāciju (piemēram, lūpas, mēle, balsene).
Runas orgāni Orgāni, kas līdztekus savām bioloģiskajām funkcijām veic valodas skaņu artikulāciju (piemēram, lūpas, mēle, balsene).
latviskot Padarīt tuvāku, atbilstošāku latviešu valodas uzbūvei, sistēmai. Padarīt latvisku vai latviskāku.
vāciskot Padarīt tuvāku, atbilstošāku vācu valodas uzbūvei, sistēmai. Padarīt vācisku vai vāciskāku.
grafēma Pamatvienība kādas valodas rakstībā.
apklusināt Panākt (ar savu rīcību, nostāju), ka tālāk neizplatās (runas, valodas).
pārveidot Panākt, būt par cēloni, ka (kāds, tā āriene) iegūst citu izskatu. Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, kustības, valoda) kļūst citāds.
samocīt Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, runa, valoda) kļūst nevajadzīgi sarežģīts, grūti uztverams.
noklusināt Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, ziņas, valodas) neizplatās tālāk, neturpinās.
noklusināt Panākt, ka (kāds) neizplata tālāk, neizpauž (piemēram, ziņas, valodas).
runāt Paust ar valodas skaniskajiem līdzekļiem.
paradigma Pēc noteikta principa, noteiktas pazīmes grupēts valodas vienību, parasti gramatisko formu, kopums.
runa Pēc noteiktiem valodas likumiem veidots teksts, kas atspoguļo šādu darbību.
Vārdu savienojums Pēc valodas sintakses likumiem veidots divu vai vairāku vārdu saistījums teikumā.
komutācija Pētīšanas metode, kas balstās uz to, ka pārmaiņas vienā valodas apakšsistēmā (piemēram, fonētikā) var izraisīt pārmaiņas citā apakšsistēmā (piemēram, semantikā).
asimilēt Pielīdzināt (kādu valodas skaņu) sev (par valodas skaņām).
asimilēties Pielīdzināties (citai valodas skaņai) - par valodas skaņām.
reduplikācija Pilnīga vai daļēja (valodas vienības, piemēram, morfēmas, vārda) atkārtošana.
sinonīmija Pilnīga vai daļēja (valodas vienību) nozīmes līdzība.
reduplicēt Pilnīgi vai daļēji atkārtot (valodas vienību, piemēram, morfēmu, vārdu).
dialekts Plašākā apvidū vēsturiski izveidojies valodas paveids, kurā apvienotas vairākas radniecisku izlokšņu grupas.
volapiks Praksē neieviesusies mākslīga starptautiska valoda, ko 1880. gadā izveidoja J. Šleiers.
nominācija Priekšmeta, parādības, darbības, īpašības u. tml. apzīmēšana ar kādu valodas vienību (piemēram, ar vārdu, vārdu savienojumu).
telepātija Psihisko, nervu sistēmas procesu satura tieša pārraide un uztvere (bez valodas, mīmikas, žestu u. tml. starpniecības).
pazemināt Radīt sarunvalodas, vienkāršrunas īpatnības (piemēram, tekstā, stilā).
Bilžu raksts Raksta tips, kurā grafiskās zīmes atspoguļo teksta saturu, bet neparāda valodas formas. Piktogrāfiskais raksts.
atdarināt Rakstīt (citas valodas burtus un vārdus) vai izrunāt (citas valodas skaņas) ar savas valodas rakstības, fonētikas, gramatikas līdzekļiem.
Vēstures avoti Rakstītie dokumenti, hronikas, annāles u. tml., arī valoda, folklora un lietiskie priekšmeti, kas atspoguļo sabiedrības pagātni.
Piktogrāfiskais (arī attēlu, bilžu) raksts Raksts, kurā grafiskās zīmes atspoguļo teksta saturu, bet neparāda valodas formas.
Koptu valoda Rakstu valoda, ko 3. gadsimtā izveidoja kristīgie ēģiptieši un kas mūsdienās saglabājusies kā koptu baznīcas valoda.
piktogramma Rakstu zīme (piemēram, nosacīts attēls), kas apzīmē jēdzienu (bet ne valodas formas).
anglisks Raksturīgs angļu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs angļiem.
čigānisks Raksturīgs čigāniem. Raksturīgs čigānu valodai, saistīts ar to.
francisks Raksturīgs franču valodai, saistīts ar to. Raksturīgs frančiem.
igaunisks Raksturīgs igauņu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs igauņiem.
itālisks Raksturīgs itāliešu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs itāliešiem.
kursisks Raksturīgs kuršu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs kuršiem.
sēlisks Raksturīgs sēļu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs sēļiem.
zemgalisks Raksturīgs zemgaļu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs zemgaļiem.
sadura Robeža (piemēram, vārdā, tekstā) starp divām valodas vienībām (piemēram, morfēmām, vārdiem).
vārds Runas valoda. Mutvārdi.
piekārtot Saistīt (divas valodas vienības, parasti salikta teikuma daļas) bez vārdiski izteiktiem saistījuma rādītājiem.
saskaņot Saistīt (valodas vienības) saskaņojumā (4).
pakārtot Saistīt (valodas vienību, piemēram, vārdu, teikuma sastāvdaļu) ar citu valodas vienību pakārtojumā.
literārs Saistīts ar īpaši koptu un normētu valodas formu, tai raksturīgs.
saruna Saistīts ar sazināšanos mutvārdos, tai raksturīgs. Saistīts ar sarunvalodas stilu, tam raksturīgs.
klasisks Saistīts ar sengrieķu un latīņu valodas un antīkās literatūras pētīšanu, studēšanu.
pozicionāls Saistīts ar valodas vienību novietojumu attiecībā pret citām valodas vienībām (piemēram, vārdā, teikumā, tekstā), šādam novietojumam raksturīgs.
pamatnozīme Sākotnējā (valodas vienības) nozīme. Visbiežāk izmantotā, arī ārpus konteksta parasti uztveramā (valodas vienības) nozīme.
pirmnozīme Sākotnējā, vissenākā (valodas vienības) nozīme.
pagarinājums Samērā liels (skaņas) izrunas paildzinājums atbilstoši valodas likumiem.
garums Samērā liels valodas tradīcijas nosacītais (parasti valodas skaņu) izrunas ilgums. Valodas skaņa, kurai ir šāds izrunas ilgums.
īsums Samērā neliels valodas tradīcijas nosacītais (parasti valodas skaņu) izrunas ilgums. Valodas skaņa, kurai ir šāds izrunas ilgums.
Sarunu valoda Sarunvaloda.
Sarunu valoda Sarunvaloda.
vienkāršruna Sarunvalodas stila paveids, kam raksturīgas novirzes no literārās valodas normām.
jaungrieķu Savienojumā «jaungrieķu valoda»: grieķu valoda tās vēstures posmā no aptuveni 6. gadsimta līdz mūsdienām.
serbhorvātu Savienojumā «serbhorvātu valoda»: slāvu valoda - serbu, horvātu, melnkalniešu, bosniešu valoda.
saistīt Savienot (valodas vienības), veidojot, piemēram, izteikumu, tā daļu. Būt tādam, kas savieno (valodas vienības), piemēram, izteikumā, tā daļā.
sarunvaloda Savstarpēja sazināšanās mutvārdos; valodas stils, kas raksturīgs valodas lietojumam ikdienas, neoficiālās situācijās.
diahronija Secība laika ziņā (parasti valodas attīstībā, izmaiņās).
Klasiskās valodas Sengrieķu un latīņu valoda.
Klasiskās valodas Sengrieķu un latīņu valoda.
grēcisms Sengrieķu valodai raksturīga parādība. Šādas parādības atdarinājums citā valodā. Aizguvums no grieķu valodas.
helēnists Sengrieķu valodas un literatūras speciālists.
izloksne Sīkākais vēsturiski izveidojies kāda novada valodas paveids.
paradigmatika Sistēmisko attieksmju kopums starp valodas vienībām.
izruna Skanējuma izveide (valodas skaņām, vārdiem u. tml.) ar runas orgāniem. Skanējums (valodas skaņām, vārdiem u. tml.).
skaņa Skaņu valodas vismazākā akustiski artikulārā vienība ar valodas tradīcijas noteiktām fizikālajām īpašībām.
runa Specifiska cilvēku darbība, ko veic ar valodas skaniskajiem līdzekļiem un kas nodrošina sakarus starp cilvēkiem.
starpvaloda Starpniekvaloda.
divvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas divas valodas.
trīsvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas trīs valodas.
vairākvalodība Stāvoklis, kad (valstī) ar vienlīdzīgām tiesībām tiek lietotas vairākas valodas.
vienvalodība Stāvoklis, kad (valstī) tiek lietota viena valoda.
daudzvalodība Stāvoklis, kad (valstī), parasti ar vienlīdzīgām tiesībām, tiek lietotas vairākas vai daudzas valodas.
divvalodība Stāvoklis, kad cilvēks prot divas valodas.
trīsvalodība Stāvoklis, kad cilvēks prot trīs valodas.
daudzvalodība Stāvoklis, kad cilvēks prot vairākas vai daudzas valodas.
vairākvalodība Stāvoklis, kad cilvēks prot vairākas valodas.
pakārtotība Stāvoklis, kad kāda valodas vienība ir pakārtota citai valodas vienībai.
Sveša mēle Sveša valoda.
Sveša mēle Sveša valoda.
vokābuls Svešvalodas vārds ar tulkojumu, parasti dzimtajā valodā.
makaronisms Svešvalodas vārdu vai izteikumu mehānisks iekļāvums tekstā.
izloksne Šī valodas paveida izpausmes forma.
amorfs Tāda (valoda), kurā vārdi veidoti tikai no saknes, bez afiksiem.
grafisks Tāds, ar ko apzīmē (valodas skaņu, zilbi, vārdu u. tml.)- par rakstu zīmēm.
polisēmisks Tāds, kam ir divas vai vairākas nozīmes (par valodas vienību).
garš Tāds, kam ir samērā ilgs valodas tradīcijas nosacītais izrunas laiks, (parasti par valodas skaņām).
īss Tāds, kam ir samērā neliels valodas tradīcijas nosacītais izrunas laiks (parasti par valodas skaņām).
viennozīmīgs Tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību). Monosēmisks.
monosēmisks Tāds, kam ir tikai viena nozīme (par valodas vienību). Viennozīmīgs.
pusgarš Tāds, kam ir vidējs ilgums (par valodas skaņām).
pārgarš Tāds, kam izrunas laiks ir ilgāks nekā parasts pēc valodas likumiem (par valodas skaņām).
sinhronisks Tāds, kas aplūko, pētī valodas parādības kādā noteiktā, samērā nelielā laikposmā. Tāds, kas pastāv kādā noteiktā, samērā nelielā laikposmā (par valodas parādībām).
neizvēlīgs Tāds, kas īpaši neizvēlas vārdus, izteikumus (piemēram, sarunā). Tāds, kas nepievērš īpašu uzmanību savai valodas izteiksmei.
zems Tāds, kas ir lietojams tikai noteiktās situācijās (parasti par vārdiem, izteicieniem, stilu). Arī literārās valodas normām neatbilstošs.
krievisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts krievu valodā. Raksturīgs krievu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs krieviem.
latīnisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latīņu valodā. Raksturīgs latīņu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs latīņiem.
latvisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts latviešu valodā. Raksturīgs latviešu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs latviešiem.
lībisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts lībiešu [1] valodā. Raksturīgs lībiešu [1] valodai, saistīts ar to. Raksturīgs lībiešiem [1].
lietuvisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts lietuviešu valodā. Raksturīgs lietuviešu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs lietuviešiem.
polisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts poļu valodā. Raksturīgs poļu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs poļiem.
spānisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts spāņu valodā. Raksturīgs spāņu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs spāņiem.
vācisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts vācu valodā. Raksturīgs vācu valodai, saistīts ar to. Raksturīgs vāciešiem.
zviedrisks Tāds, kas ir rakstīts, runāts zviedru valodā. Raksturīgs zviedru valodai, saistīts ar to. Raksturīgs zviedriem.
mantots Tāds, kas ir saglabājies no seniem valodas attīstības posmiem.
regresīvs Tāds, kas ir saistīts ar valodas elementa sākuma daļu, virzienu uz šādu daļu.
kreolisks Tāds, kas izveidojies divu valoda mijiedarbībā (parasti par valodu kolonijās).
vispārlietojams Tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piemēram, par vārdu, izteikumu). Neitrāls (6).
neitrāls Tāds, kas nav saistīts ar specifiskām sazināšanās situācijām vai valodas lietošanas sfērām (piemēram, par vārdu, izteikumu). Vispārlietojams.
neliterārs Tāds, kas neatbilst literārās valodas normām.
kroplīgs Tāds, kas nevēlami neatbilst valodas normām, paradumiem.
kropls Tāds, kas nevēlami neatbilst valodas normām, paradumiem.
zilbisks Tāds, kas veido zilbes centru (par valodas skaņām).
produktīvs Tāds, ko (attiecīgajā valodas attīstības posmā) izmanto vārdu, arī to savienojumu veidošanai.
piedvests Tāds, ko izrunā ar piedvesumu (par valodas skaņu).
supersegmentāls Tāds, ko runas plūsmā veido valodas skaņu intensitātes, frekvences, ilguma un spektra maiņas. Arī prosodisks (1).
poliglotisks Tāds, ko veido cilvēki, kas prot daudzas valodas. Daudzvalodu (1).
vienvalodīgs Tāds, kur ir viena valoda.
vienvalodas Tāds, kur ir viena valoda. Vienvalodīgs.
regulārs Tāds, kura formu sistēma atbilst vispārējām valodas likumībām (parasti par vārdu). Arī kārtns.
raksts Tāds, kurā izmanto rakstību (parasti par valodas formu).
teicams Tāds, kura ritms, intonācija ir tuva runas valodas ritmam, intonācijai (parasti par dziesmu).
nebalsīgs Tāds, kuru artikulējot balss saites nevibrē (par valodas skaņu).
balsīgs Tāds, kuru artikulējot vibrē balss saites (par valodas skaņu).
runa Tas, par ko runā, ko apspriež plašāks cilvēku kopums. Arī valodas.
proza Teksts (arī tekstu kopums) metriski nesaistītā valodā. Metriski nesaistīta valodas forma. Daiļdarbs (arī daiļdarbu kopums), kas rakstīts šādā valodas.
gleznains Tēlains, izteiksmīgs (piemēram, par daiļdarbu, valodas līdzekļiem).
viennozīmība Tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai). Monosēmija.
monosēmija Tikai vienas nozīmes piemitība (kādai valodas vienībai). Viennozīmība.
nostāties Tikt lietotam, atrasties (kādā teksta vietā) - par valodas vienībām.
svešvaloda Valoda, kas (kādam) nav dzimtā valoda.
pamatvaloda Valoda, kurā runā kādas teritorijas pamatiedzīvotāji, valoda, kurā runā kādas teritorijas iedzīvotāju vairākums.
Mātes valoda Valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā. Dzimtā valoda.
Mātes valoda Valoda, kuru cilvēks iemācījies agrā bērnībā. Dzimtā valoda.
starpniekvaloda Valoda, no kuras tiek pārņemti kādas trešās valodas teksti tulkošanai savā valodā vai kuru izmanto, lai veidotu aizguvumus no kādas trešās valodas.
substrāts Valodas parādības, kas ienācēju valodā ir radušās kādreizējo vietējo iedzīvotāju valodas ietekmē.
Zinātniskās valodas (arī zinātniskais) stils Valodas stils, kas raksturīgs valodas lietojumam zinātniskos tekstos.
Semantiskais kalks Valodas vārda nozīme, kas veidota atbilstoši citas valodas vārda nozīmei.
Semantiskais kalks Valodas vārda nozīme, kas veidota atbilstoši citas valodas vārda nozīmei.
Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds Valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar attiecīgā valodas lietotāju kolektīva dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.
Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds Valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.
Valodas vārdu (arī vārdu krājuma, leksikas) pamatfonds Valodas vārdu krājuma daļa, ko izmanto, lai apzīmētu ar valodas lietotāju dzīvi visciešāk saistītos priekšmetus un parādības.
vārds Valodas vienība, ar ko apzīmē kādu personu. Arī uzvārds, parasti kopā ar šādu valodas vienību. Personvārds.
semantika Valodas vienības (piemēram, morfēmas, vārda, vārdu savienojuma) nozīme, valodas vienību nozīmju kopums.
pakārtojums Valodas vienības (piemēram, vārda, teikuma sastāvdaļas) atkarība pēc formas, nozīmes no citas valodas vienības. Valodas vienības, starp kurām ir šāda atkarība.
pozīcija Valodas vienības novietojums attiecībā pret citām valodas vienībām (piemēram, vārdā, teikumā, tekstā).
kontaminācija Valodas vienību mijiedarbība (piemēram, formu, nozīmju tuvības dēļ), kurā rodas jauna valodas vienība. Valodas vienība, kas radusies šādā veidā.
pārvaldījums Valodas vienību saistījums, kurā viena (neatkarīgā) valodas vienība nosaka citas (atkarīgās) valodas vienības formu. Arī rekcija.
grafēmika Valodniecības nozare, kas pētī valodas fonēmu attēlošanu ar rakstu zīmēm.
Lingvistiskā ģeogrāfija Valodniecības nozare, kas pētī valodas parādību teritoriālo izplatību.
fonētika Valodniecības nozare, kas pētī valodas skaņas, to pārmaiņas, vārda uzsvaru, zilbi, tās intonāciju, runas intonāciju. Skaņu mācība.
sociolingvistika Valodniecības nozare, kas pētī valodas sociālo raksturu, tās funkcijas sabiedrībā, sociālo parādību ietekmi valodā.
Lingvistiskā stilistika Valodniecības nozare, kas pētī valodas stilus.
semantika Valodniecības nozare, kas pētī valodas vienību nozīmes. Arī semasioloģija.
Valodas kultūra Valodniecības nozare, kas pētī, nosaka, sistematizē valodas, parasti literārās valodas, normas.
Valodas kultūra Valodniecības nozare, kas pētī, nosaka, sistematizē valodas, parasti literārās valodas, normas.
Tjurku valodas Valodu grupa, pie kuras pieder, piemēram, turku, tatāru, turkmēņu, azerbaidžāņu, uzbeku, jakutu, kazahu, kirgīzu valodas.
Tulkojošā vārdnīca Vārdnīca, kurā kādas valodas vārdu, to savienojumu nozīmēm rādīti atbilstoši citas valodas (vai citu valodu) vārdi, to savienojumi.
Tulkojošā vārdnīca Vārdnīca, kurā kādas valodas vārdu, to savienojumu nozīmēm rādīti atbilstoši citas valodas (vai citu valodu) vārdi, to savienojumi.
svešvārds Vārds, kas ir aizgūts no citas valodas.
kalks Vārds, vārdu savienojums, kas veidots pēc citas valodas parauga, burtiski tulkojot attiecīgās valodas vārdu, vārdu savienojumu.
aizguvums Vārds, vārdu savienojums, morfēma u. tml., kas aizgūts (no citas valodas).
vārddarināšana Vārdu krājuma bagātināšana ar jauniem vārdiem, pārveidojot valodā lietojamo vārdu uzbūvi un nozīmi ar valodas sistēmā esošajiem līdzekļiem un paņēmieniem.
Vārdu kārta (arī kārtība) Vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.
Vārdu kārtība (arī kārta) Vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.
Vārdu kārta (arī kārtība.) Vārdu secība, kas raksturīga kādas valodas teikumiem.
kalkot Veidot (vārdu, vārdu savienojumu) pēc citas valodas parauga, burtiski tulkojot attiecīgās valodas vārdu, vārdu savienojumu.
artikulēt Veidot, izrunāt (valodas skaņas).
stils Vēsturiski izveidojies valodas paveids, kas ir atkarīgs no sazināšanās mērķa.
tauta Vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība (nācija, tautība, radniecīgu cilšu grupa u. tml.), kurai raksturīga, piemēram, kopīga valoda, psihiskā struktūra, arī teritorija.
nācija Vēsturiski izveidojusies stabila cilvēku kopība, kurai ir raksturīga kopīga valoda un psihiskā struktūra, kopēja teritorija un ekonomiskā dzīve. Tauta, kas sasniegusi samērā augstu attīstības pakāpi.
Valodas norma Vēsturiski un sociāli nosacīts valodas elementa variants, kas apzināti izvēlēts noteiktā literārās valodas attīstības periodā un nostiprinājies valodas praksē.
prākrits Vidusindiešu sākotnējo dialektu kopums un rakstu valoda.
sinonīms Viena no divām vai vairākām valodas vienībām, kam nozīme ir pilnīgi vai daļēji līdzīga.
plūsma Viens no paralēlajiem nodalījumiem vai nozarojumiem, kas parasti atšķiras valodas ziņā (piemēram, mācību iestādēs).
taksonomija Zinātnes nozare, kas pētī augsti organizētu hierarhisku sistēmu (piemēram, dabas, valodas objektu) klasifikācijas un nomenklatūras principus un metodes. Arī sistemātika.
baltistika Zinātnes nozare, kas pētī baltu valodas.
ģermānistika Zinātnes nozare, kas pētī ģermāņu valodas un literatūru.
romānistika Zinātnes nozare, kas pētī romāņu valodas un literatūru.
semitoloģija Zinātnes nozare, kas pētī semītu valodas un šajās valodās runājošo tautu vēsturi, literatūru.
slāvistika Zinātnes nozare, kas pētī slāvu valodas, literatūru, kultūru un vēsturi.
orientoloģija Zinātņu nozaru kopums, kas pētī Austrumu zemju kultūru, vēsturi, valodas. Orientālistika.
orientālistika Zinātņu nozaru kopums, kas pētī Austrumu zemju kultūru, vēsturi, valodas. Orientoloģija.

valoda citās vārdnīcās:

Tēzaurs

MLVV

MEV